VIDEO | Latvijā ir par daudz ierēdņu, domā jurists un aktieris Andris Daugaviņš

Andris Daugaviņš. Foto: Ekrānšāviņš

Jurists un viens no seriāla “Nelūgtie viesi” aktieriem Andris Daugaviņš domā, ka Latvijā ir par daudz ierēdņu un to jūt ļoti daudzi, it sevišķi tie, kas nodarbojas ar komercdarbību, uzņēmējdarbību. Viņš Artusa Kaimiņa raidījumā “Suņu būda V2.0” atklāj, ka arī pašam ir paziņas – ierēdņi, kuri atzīst, ka viņu darbs ir noiet lejā uz pagrabu, paņemt aktu vākus un uznest tos augšā.

Runājot par tiesiskumu, Andris Daugaviņš atzīst, ka, viņaprāt, lielākā problēma ir ne tik daudz pašos likumos, cik cilvēkos, kas to piemēro.

“Ir divi jēdzieni – taisnīgums un tiesiskums. Man liekas, ka augstākais, kam vajadzētu būt, ir taisnīgums. Bet tagad mums ir savādāk, sanāk, ka mums vairāk ir tiesiskums. Papīrs, likums, pie tam akla izpilde, nedomājot par jēgu,” raidījumā “Suņu būda V2.0” saka Andris Daugaviņš.

“Kaut gan arī paši likumi nosaka tā, ka tas cilvēks neko citu izdarīt nevar. Piemēram, tiesa, ja arī jūt, ka taisnība ir cita, vienalga nospriež savādāk tāpēc, ka likumā iestrādāta norma, ko viņa nevar apiet. Līdz ar to, tas, kas likumā iestrādāts, ir tas tiesiskums, kas regulē mūsu dzīvi, vai tie būtu ātruma ierobežojumi, Krimināllikums, Administratīvais likums vai vēl kaut kas. Tagad vienkārši sanāk tā, ka viņi zina vai jūt, ka nav pareizi, ko viņi nospriež, bet viņi citādāk nevar izdarīt. Tāpēc, ka likums tāds ir.”

Savukārt, runājot par ierēdniecības tēmu, Artuss Kaimiņš norāda, ka pilnībā piekrīt domai – valsti vada ierēdņi. Turklāt ierēdni nevar īsti atlaist [no darba], jo viņam ir “baigā likumiskā pakete aiz muguras”. Andris Daugaviņš uz to atbild, ka pats ierēdņu institūts ir vajadzīgs, tomēr gala rezultātā sanāk tā, ka ierēdņi regulē mūsu dzīvi.

“Mēs, teiksim, esam četri desmiti cilvēku, mums ir jāapsaimnieko kaut kas vai kaut kādi jautājumi jārisina, bet nevienam – ne tev, ne man, ne citam, nav laika. Līdz ar to mēs noalgojam vienu cilvēku, maksājam viņam algu, bet viņš to visu rīko. Tad viņš paņem sev vēl vienu palīgu, tad vēl vienu palīgu, beigās ne jau mēs dodam darbu tiem ierēdņiem, bet viņi rīko mūsu dzīvi.”