Akuratere atklāj, kas notiks ar grupu Pērkons pēc Kulakova aiziešanas mūžībā

Ieva Akuratere. Foto: Reinis Inkēns, Saeima/Flickr

Ar Jura Kulakova aiziešanu “Pērkons” ir zaudējis savu dvēseli, tomēr grupas biedri ir apņēmības pilni turpināt komponista mūža darbu un ieceres, žurnālam “Privātā Dzīve” atklāj grupas soliste Ieva Akuratere.

“Domāju, ka “Pērkons” turpinās pastāvēt, taču šobrīd Jura vietā nevienu neņemsim. Ar laiku domāsim, risināsim, ko darīt tālāk. Viņa manieres, tas, kā viņš pieteica koncertus, viņa inteliģentais ārprāts, anarhisms, sajūsma un filozofiskie kalambūri nu paliks tikai kā atmiņas,” izdevumam stāsta Akuratere.

“Jurītis man nozīmēja puspasauli. Žēl, ka viņa veselība neizturēja… Viņš bija ģeniāls, kurš tiecās, lai viņa māksla stiprinātu cilvēka garu, mīlestību un žēlsirdību. Lai arī Juris bija mans maizes devējs, viņš nekad neļāva teikt, ka braucam uz darbu. Viņš man deva iespēju piepildīt idejisko misiju. Es taču nevarētu dziedāt ikdienišķas cita komponista dziesmas!” saka dziedātāja, piebilstot, ka abi daudz ir runājuši un filozofējuši ārpus koncertiem.

Jau vēstīts, ka līdz ar pēkšņo latviešu komponista Jura Kulakova aiziešanu, mūziķis un komponists Reinis Sējāns un grupa “Pērkons” ierakstījuši veltījumu savam mūžībā aizgājušajam draugam un grupas biedram – skaņdarbu “Sirds kā pērkondārds”.

“Sirds kā pērkondārds” mūzikas un idejas autors ir Reinis Sējāns, vārdu autors ir Jānis Šipkēvics, ierakstā piedalījušies grupas “Pērkons” mūziķi Ieva Akuratere, Raimonds Bartaševičs, Leons Sējāns, Jura Kulakova meita Justīne Kulakova Sypniewski, Reinis Sējāns, Liene Sējāne, kā arī Rīgas Doma meiteņu koris “Tiara” diriģentes Airas Birziņas vadībā un Valsts kamerorķestris “Sinfonietta Rīga” diriģenta Normunda Šnē vadībā. Aranžējis Andris Sējāns. “Sirds kā pērkondārds” video ieraksta operators Juris Sējāns, video montāža – Elizabete Gricmane.

Stāsta Reinis Sējāns: “Kamēr citi puikas sapņoja kļūt par policistiem un ugunsdzēsējiem, es gribēju būt Juris Kulakovs. Ar to jau it kā viss būtu pateikts, bet 12. februārī līdz ar ziņu par mana mūzikas krusttēva pēkšņo aiziešanu mūžībā nāca arī tāds kā belziens pa galvu – apziņa, cik dikti daudz man šis cilvēks ir iedevis un iemācījis. Tā nebija mana izvēle radīt šo dziesmu – tā tam bija jānotiek. Paldies visiem, kuri veltīja savu talantu un saslēdzās vienā elektrizējošā ķēdē!”