1994.gadā – šķietami parasta bērna dzīves diena, ar rotaļām un smiekliem –, kas Gatim Caunītim izrādījās liktenīga. Pirms 27 gadiem Gatis zaudēja abas rokas, gūstot elektrotraumu, kamēr spēlēja paslēpes, mēģinot atrast labāko slēptuvi elektrokastē. Šodien Gatis ir laimīgs cilvēks, viņš ir asprātīgs un viņam patīk  melnais humors, Gatis sevi ir pieņēmis tādu, kāds viņš ir.

Gatis uzdod retorisku jautājumu: “Ja man būtu rokas, vai mēs šodien runātu?” Kas zina, kā būtu, ja būtu, bet ir tā, kā ir, un vislielākais prieks redzēts smaidīgu, ar dzīvi apmierinātu jaunu vīrieti, kurš sarunā ar Rīta kafiju pastāstīs, kāda ir citāda dzīve – Gata dzīve. Gatis teic, ka šis negadījums bija jaunas dzīves sākums.

Viņš gan nevienā brīdī pat nenorāda, ka tā būtu atšķirīgāka no citu cilvēku dzīvēm – viņam ir gan augstākā izglītība, gan autovadītāja apliecība un savs auto, gan draudzene, gan sava dzīvesvieta. Kājas ir arī viņa rokas – viņš ceļo, viņš slēpo, viņam ar draudzeni ir kopīgs mazumtirdzniecības bizness. Katra viņa dzīves diena ir piepildīta!

Tomēr, vai tas tā bijis vienmēr, to Gatis pastāstīs atklātā sarunā.

14 gadus es neizmantoju kājas

Līdz 20 gadu vecumam Gatis vēl nebija apjautis, ka var tik daudz – ka var visu to pašu, ko visi citi.

“Līdz 20 gadu vecumam, kad es neizmantoju kājas, es biju ļoti atkarīgs no tuviniekiem, es pats sevi biju ierobežojis, varētu pat teikt, ka biju sevi ielicis rāmjos. Izejot no mājas, piemēram, dodoties uz restorānu, man vajadzēja palīdzību. Es iepriekš daudz retāk arī apmeklēju publiskas vietas, tā noteikti bija psiholoģiska barjera, kuru pats sev biju uzlicis.”

“Es vēl pirms padsmit gadiem nevarēju iedomāties, ka es pats varu tik daudz!”

Jautājot, kas bija tas motivators, kas lika sākt apgūt pamatlietas ar kājām un lika noticēt, ka viņš var vairāk, Gatis stāsta: “Es pamanīju internetā, ka ir arī citi cilvēki bez rokām. Zviedrijā man bija iespēja klātienē satikt vīrieti, kurš jau desmit gadu dzīvoja viens, patstāvīgi.

Šī tikšanās bija tāds klikšķis – ja viņš var, kāpēc lai es to nevarētu, kāpēc lai es nevarētu būt neatkarīgs un sasniegt vairāk?

Arī cilvēks bez rokām var vadīt automašīnu un iegūt autovadītāja apliecību

“Tad, kad tu redzi, ka tas fiziski ir iespējams, tas ir pavisam kas cits.” Vēl sarunas sākumā noteikti jāmin, ka jau piecus gadus Gatim ir autovadītāja apliecība. Viņš stūrē ar kreiso kāju, bet ar labo kāju pārslēdz pedāļus.

Gatis stāsta, ka sarežģītākais šajā visā esot bijis apgūt piesprādzēšanās tehniku. To viņam palīdzējis apgūt kāds cilvēks no Amerikas. Gatis atklāj, ka pirms iestāšanās autoskolā, jau iepriekš uz lidlauka mēģinājis braukt. “Es braucu ar labo kāju, kas izrādījās aplami, jo es nevarēju vienlaikus stūrēt, parādīt pagrieziena virzienu rādītājs un spiest pedāļus. Tāpēc es stāstu par šo cilvēku, kurš man ļoti palīdzēja saprast, kā es to varu izdarīt droši.”

Ņemot vērā, ka pie mums bija barga ziema, nevaram nepajautā, kā Gatim tā pagāja: “Šogad es bieži domāju par to, ka gribētu dzīvot Kalifornijā,” smejoties saka Gatis.

“Nav tā, ka ziema man nepatīk. Nepatīk no tāda skatpunkta, ka nepieciešams atbilstošs apģērbs jeb tuntulēšanās, nu, mēs visi zinām, kā tas ir. Bet, no otras puses, es kārtīgi izbaudīju ziemas priekus, gan slēpojot ar kalna, gan distanču slēpēm.”

Taču par to, kas attiecas uz pārvietošanās brīvību ziemā, Gatis saka: “Es esmu satuntulējies, kā jau mēs visi, ir daudz apgrūtinošāk piesprādzēties, biezo drēbju dēļ mana elastība zūd, tad vēl ir biezi zābaki mašīnā, kas ir jānovelk. Bet es ar visu tieku galā. Nav mīļākais gadalaiks no stūrēšanas viedokļa, bet šī ziema bija interesanta, nobraucu reiz arī no ceļa, bet kā saka, ja neesi nobraucis no ceļa, nav bijusi ziema,” smejas Gatis. Jāpiemin, ka nobraukšana no ceļa bija veiksmīga, neviens nav cietis, ja kādam rodas šāds jautājums.

Skaidrs, ka ceļu satiksmē mēs esam atbildīgi ne vien par savu, bet arī par apkārtējo cilvēku dzīvību. Tāpēc jautājums arī Gatim, vai viņš nekad nav jutis bailes par to, ka kādu varētu apdraudēt?

Nē! Ja man būtu bijis bail, es nekad nebūtu nokārtojis braukšanas eksāmenu. Man nekad nav bijis bail būt uz ceļa, arī ne tad, kad braucu uz 200 km/h Ferrari uz Vācijas autobāņa.

“Reizēm es padomāju, cik cilvēku nositās, braucot ar abām rokām uz stūres pa šiem vairāk nekā pieciem gadiem, kopš arī es esmu satiksmes dalībnieks, tā vienkārši notiek. Man šķiet, ka šeit vairs nav jautājums, ar ko tu stūrē – ar rokām vai kājām, bet gan par to, kā tu domā, esot pie stūres, kāda ir tava izpratne par braukšanas kultūru.”

Tehnoloģiju sniegtās iespējas ir liels pluss arī personām ar invaliditāti. Vēl paturpinot par brīnišķīgo tikšanos ar vīrieti no Zviedrijas, viņš stāsta, ka šī tikšanās atklāja daudz jauna: “Piemēram, es uzzināju, ka ir tāds āķis, kas palīdz novilkt un uzvilkt bikses. Tualetē es varu būt 100% neatkarīgs, man nevajag vairs jautāt kādam, lai man palīdz.”

Gatis Caunītis – cilvēks bez rokām un bez robežām

Meklējot globālajā tīmeklī par Gati, pirmais, kas vienmēr izlec, ir – cilvēks bez rokām. Jautājums – vai šāds  apzīmējums viņu nekaitina? “Nē, nav tā, ka mani tas kaitina vai aizvaino. Varbūt tas ir pat labāk, kā nest šo vēstījumu, jo es esmu bez rokām, un savā dzīvē līdz šim esmu sasniedzis daudz. Uzsvars jau ir likts uz to, ka esmu bez rokām.”

“Pamatskolā gan man tas šķita sāpīgi un aizvainojoši, tad tagad man tas ir absolūti neitrāli.”

Gatis līdz piektajai klasei mācījās mājās ar privātskolotāju, taču arī pateicoties privātskolotājas pamudinājumam, tad viņš sāka mācīties kopā ar vienaudžiem skolā. Viņam arī gan bija sevi jāpierāda, ka viņš var to pašu, ko visi citi. Kontroldarbus viņš kārtoja mutiski.

Nav noslēpums, ka jaunieši ir nežēlīgi, tas ir fakts. Kroplis, bezrocis, dīvainis, nekam nederīgais – šī arī diemžēl ir daļa no Gata bērnības. Vai varam aptvert, cik stipram jābūt, lai nepadotos, lai turpinātu cīnīties katru dienu it īpaši šajā vecumā? Mirklis katram lasītājam, lai aizdomātos.

Jautājums Gatim: vai tu tajā laikā, kad tiksi apsmiets, apsaukāts, varēji iztēloties, ka pienāks diena, kad tu kļūsi par iedvesmotāju, ka tu būsi pamudinājums ikvienam no mums darīt vairāk?

“Nē, to es nekad nebūtu iedomājies,” ilgi nedomājot, saka Gatis.

“Es nekad nebūtu tajā vecumā iedomājies, ka pieaugot darīšu to, ko daru šobrīd, ka man būs automašīna, ka man būs autovadītāja apliecība, es absolūti par to nedomāju. Tas pats par izglītību, kad savulaik pamēģināju braukt uz Rīgu, man tas likās nereāli, jo iespējas ir ierobežotas.”

Šeit iederētos teiciens – kā bez rokām. Iespēju nav tik daudz. Esmu gandarīts, ja kādam mani stāsti un pieredze noder, un esmu gandarīts saņemt ziņas, ka, “skatoties uz tevi, man kaut kas ir jāsāk darīt”.

Mans katras dienas uzdevums ir piecelties, dienu nodzīvot ar smaidu un darīt lielas lietas.

Gatis atklāj, ka nav uzdevis jautājumus, kāpēc ar viņu tā notika. Viņš arī uzskata, ka ar dzīvi neapmierinātie cilvēki, kuriem šķietami ir viss, tā ir normāla parādība – pačīkstēt, pavaidēt, pažēloties, jo “vajadzības vairojas, arī pieaugot vērtību sistēma visu laiku mainās. Tas, ka tev kaut ko gribas, tas nenozīmē, ka uzreiz tas arī būs. Vispirms ir jāsakārto vide ap sevi.”

“Ja runājam par novērojumiem, tad, manuprāt, mēs nesakārtojam to vidi ap sevi, neredzam to, kas ir tepat blakus, un tādā veidā sevi noniecinām, degradējam gan savu garastāvokli, gan iekšējo motivāciju, un līdz ar to nesasniedzam mērķi, pēc kura it kā tik ļoti tiecamies.”

Es pieņemu sevi tādu, kāds esmu

Mīli sevi, novērtē, rūpējies par sevi! Kurš gan nezina, ka tieši tā ir jādzīvo? Kāpēc lielai daļai Latvijas sabiedrības tas nesanāk? Jautājums Gatim – vai tu sevi mīli?

Es negribu izklausīties kā narciss, bet, jā, es sevi mīlu, es jūtos lepns un gandarīts ar sevi, es protu sevi paslavēt. Taču esmu novērojis, ka daudziem latviešiem ar to ir problēmas, paslavēt sevi, pateikt, ka tu esi labākais, vai vienkārši novērtēt sevi – diemžēl mēs to neprotam, daudzi nemāk pieņemt sevi.

Visi nevar būt izcili vadītāji, kādam jābūt arī izcilam apkopējam, piemēram. Bet tu vari būt labākais savā jomā! Es jau sevi esmu pieņēmis tāds, kāds esmu, un tas man tik daudz ir palīdzējis sasniegt. Ja es nebūtu sevi pieņēmis, iespējams, es sēdētu četrās sienās mājās, kur nu vēl sabiedrība, kur nu vēl autovadītāja apliecība, un kur nu vēl rādīties kamerā, lai parunātu ar tevi. Es pat teiktu, ka, iespējams, šī tāda kultūras īpatnība. Man šķiet, ka ikvienam pašam ir jānovērtē sevi, un tad jau viss pārējais notiks, pārdomās dalās Gatis.

Jautājot, kas Gati padarījis psiholoģiski spēcīgu, viņš saka: “Gan jau, ka mani izaudzināja mūsu sabiedrība. Uzdrīkstēšanās iet tālāk, iedvesma no tuviniekiem, draugiem, viss tas, ar ko es sakāros, ko es redzēju, es laužu aizspriedumus, piemēram, lieku kājas uz galda, tā jau pie mums nav pieņemts, taču es to daru, lai būtu neatkarīgs.”

“Neviens nekad neizdzīvos to, ko esmu izdzīvojis es, un es to nekad nevienam nenovēlu izdzīvot. Protams, man reizēm šķiet, ka ir muļķīgi, par ko citi čīkst, bet katram sava sāpe vissāpīgākā, vai ne?”

Reizēm mani draugi par kaut ko čīkst, pat nedaudz egoistiski no viņu puses, bet viņi tajos brīžos iedomājas par mani – kur nu vēl sliktāk kā Gatim? Kad darbojos Eiropas līmeņa projektā, veicot brīvprātīgo darbu, es satiku jauniešus, kuri ir guļoši, kuri nevar parunāt. Tobrīd es domāju – man ir kājas, ko es vispār runāju, es varu ar savu talantu, dotībām uzlabot savu dzīves kvalitāti un vēl palīdzēt citiem. Es lepojos – esmu kā vēstnesis ar savu piemēru.

 

View this post on Instagram

 

A post shared by Gatis Caunitis (@gatis.caunitis)

Valsts iestādēs Gatis kāju uzliek uz galda un uzliek savu parakstu, turot pildspalvu kāju pirkstos

Gatis smejas, kad jautāju, ko ir visgrūtāk izdarīt ar kājām. Viņš pavada pusminūti, domājot: “Es teiktu, ka grūti būtu, ja noliktu abas kājas uz galda un grieztu karbonādi,” viņš smejas. “Es to nedaru, to dara mana draudzene, bet tas varētu noteikti būt grūti.”

 

View this post on Instagram

 

A post shared by Gatis Caunitis (@gatis.caunitis)

Jautājot, vai viņš gatavo, viņš saka, ka vēl nē, šos pienākumus viņš uztic draudzenei. “Es šajā lietā nemaisos, reizēm pagatavoju tēju, kafiju, no rīta auzu pārslu putru vārot, to apmaisu, bet vēl gan nemanipulēju ar katliņiem.”

Es jautāju: “Vai tas ir iespējams?” Viņš atbild: “Protams! Tas ir treniņš. Es atceros, kad pats sāku ēst ar piederumiem, uzliku kāju uz galda un nevarēju to kotleti ar dakšiņu noķert, nu nekādi. Tikai pēc vairākiem treniņiem man tas izdevās.”

Gatis arī sarunas laikā nodemostrēja, kā viņš tur pildspalvu kāju pirkstos, un, jā, viņš arī raksta! “Es tikai rakstu ar drukātajiem burtiem, ar rakstītajiem gan nerakstu, jo pamatskolā man diemžēl neviens nespieda rakstīt, un es neapguvu.”

Vai esam aizdomājušies, cik patiesībā bieži dažādās iestādēs mums ir jādod savs paraksts? Gatis stāsta, ka šādas situācijas ir diezgan amizantas. “Citi man ir jautājuši, kurš cilvēks man ir pilnvarots, lai parakstītos. Bet es esmu paraksta tiesīgs, man ir savs paraksts. Cilvēki brīnās, ka es paņemu pildspalvu, uzlieku kāju uz galda un parakstos, un viņi ir sajūsmā,” ar epizodēm no savas dzīves dalās smaidīgais Gatis.

Gatis ir tik asprātīgs un viens no tiem retajiem cilvēkiem, kurš māk pasmieties pats par sevi. Kad runājām par tām situācijām, ka jāliek kāja uz galda un jāparakstās, smejoties saku, ka vienmēr pedikīram jābūt līmenī, Gatis atbild: “Par nagiem es tiešām nevaru sūdzēties.”

Un pasē taču ņem arī pirkstu nospiedumu, Gatis saka: “Tik tālu neesmu ticis, man nav ņēmuši, es domāju, varbūt kāju pirkstiem neņem, domā, ka varbūt es nezagšu,” ar smaidu saka Gatis.

Runājot par ikdienas grūtībām, Gatis dalās ar kādu rīta epizodi šajā ziemā: “Es runāju pa telefonu, turot to pie zoda, slēdzu vaļā mašīnu, taisīju vaļā mašīnas durvis, un telefons iekrita sniegā, sniegs bija tik biezs. Un tad man vajadzēja no sniega izvilkt savu telefonu, to pieliekot pie kurpes, es to uzliku uz mašīnas sēdekļa, mana zeķe bija bija pilnīgi slapja jau astoņos no rīta, lūk, tas bija šausmīgi.”

Bet, ja man jāpadomā, ko vēl izdarīt ir grūti, es nezinu. Zinu gan, es varu pats pilnībā nomazgāties, bet muguru gan es nomazgāt nevaru. Gatis arī stāsta, ka pavisam nesen, piedaloties kādā raidierakstā, viņam tika uzdots jautājums, kurš nedaudz pārsteidza, proti, Gatim vaicāja, kā viņš tiek galā labierīcībās pēc lielajām darīšanām.

“Es domāju gan, ka daudzi domā, kā tas notiek. Es izmantoju dušu. Vēl grūti noteikti ir aizpogāt un atpogāt kreklu, tas ir iespējams, bet to es parasti palūdzu draudzenei. Ikdienā es izvēlos brīvu apģērbu.”

Pamazām tuvojoties sarunas noslēgumam, runājām par to, kā citi cilvēki uzlūko Gati, piemēram, uz ielas.

“Acu šaudieni manā virzienā tāpat vēl ir no garāmgājējiem. Esmu novērojis arī to, ka vecāki neprot paskaidrot saviem bērniem šādas situācijas, viņi paši ļoti samulst. Es jau nesamulstu, bet ir diezgan fascinējoši, ka visi pamana, ka man nav roku, pat bērns, kurš sēž klēpī, to pamana.”

Runājot par to, kā Gatis jūtas mūsu sabiedrībā, viņš stāsta, ka ir priecīgs, ka nav vairs tā, kā bija Padomju laikos. “Mēs ejam uz to, ka visi ir vienādi.”

“Dzīvot neatkarīgu dzīvi!”

Lai gan personu ar invaliditāti iekļaušana sabiedrībā ir atsevišķs un plašs temats, lūdzu Gati nedaudz ieskicēt, pie kā Latvijai būtu jāpiestrādā. “Es domāju, ka jāsāk ar izglītošanu. Mums nav sakārtota informatīvā telpa, cilvēki ar invaliditāti nezina par jau esošajām iespējām, kur viņi var vērsties. Lai nerunātu plašāk par to, kas vēl jādara, jo jādara vēl ir daudz, domāju, ka jāsāk ar izglītošanu. Zinu, ka ir izdevīgi daudz ko teikt, bet ir jābeidz domāt sekli, ir jāskatās plašāk. Ja mēs turpināsim skatīties un kaimiņiem un teikt, vai cik viņiem labi iet un paši neko nedarīsim, tad tas, ka kaimiņam ies labi, tas nepadarīs pašu dzīvi labāku.”

Jautājot, kas ir Gata lielākais sasniegums, viņš nedomājot atbild īsi un konkrēti: “Dzīvot neatkarīgu dzīvi!”

Un pēdējais jautājums – kas ir nākamais tuvākais mērķis Gatim? viņš atbild: “Ne pats lielākais, taču tuvākais mērķis man ir pagatavot pusdienas sev un draudzenei.”