Komponista Kulakova meita atklāj, kāda bijusi abu pēdējā saruna

Juris Kulakovs. Publicitātes foto

Tikai diennakti pirms tēva aiziešanas mūžībā, komponista Jura Kulakova meita vijolniece Justīne Kulakova – Sipņevska sazvanījās ar tēti. Abi ļoti bieži sazvanījās, jo komponistu interesēja, kā meitai sokas ikdienas gaitās un kā aug viņa trīs mazbērni – Leons Karls Juris (6), Izabelle Luīze Hildegarde (5) un Luijs Antuāns Artis (11 mēneši), vēsta žurnāls “Kas Jauns”.

Uz bērēm meita kopā ar vecāko dēlu bija atbraukusi no savas dzīvesvietas Francijā, abus mazākos bērnus atstājot ar vīra Deivida Sipņevska vecākiem.

Atsaucot atmiņā pēdējo telefonsarunu, Justīne izdevumam atklāj, ka tā ritējusi ilgi, bet abu tērzēšana vienmēr ieilgusi, jo allaž bijis tik daudz ko pārrunāt. “Mēs ļoti jauki runājāmies… par dzīvi, par mūziku. Sarunas beigās pateicām, ka mīlam viens otru: “Tēti, es tevi mīlu!”, un viņš atbildēja, ka mīl mani. Tie bija pēdējie vārdi, ko viens otram teicām,” stāsta Justīne.

“Tēta aiziešana bija negaidīta un nāca par agru… Īstenībā mēs jau nezinām, kura būs pēdējā reize. Es no tēta iemācījos, ka dzīve ir jāsvin – labā nozīmē. Es nepārņēmu no viņa tās lietas, kas, pēc maniem uzskatiem, ir nedaudz pārspīlējumi – to īsto rokenrola stilu. Bet ir jāpriecājas par dzīvi un jābauda katrs labais mirklis,” teic Justīne.

Komponista meita izdevumam piebilst: “Viņš ir bijis ļoti labs tētis un vectētiņš. Un daudzas lietas, ko vinš mūsu dzīvēs ir ienesis, turpinās būt…”

Juris Kulakovs dzimis 1958. gada 20. maijā Līvānos. Beidzis Līvānu 1. vidusskolu un bērnu mūzikas skolu (1975), kur mācījies spēlēt akordeonu un fakultatīvi apguvis trompetes spēli, pēc tam – Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolu akordeona specialitātē (1979). Latvijas Valsts konservatorijā absolvējis pūtēju un estrādes orķestru vadītāju un diriģentu klasi (1984, pedagogi – Raimonds Pauls un Alnis Zaķis) un mācījies kompozīciju pie Pētera Plakida (1985–1990), liecina informācija Latvijas mūzikas informācijas centra (LMIC) mājaslapā.

Multiinstrumentālists, lielāko daļu mūzikas instrumentu apguvis pašmācības ceļā. Kopš 1978. gada muzicē ansamblī “Menuets”. 70. gadu beigās izveidojis instrumentālo džezroka grupu “Arka”. 1981. gadā nodibinājis rokgrupu “Pērkons”, kas kļuva par vienu no jaunatnes visiemīļotākajām un padomju kultūrbirokrātijas visvairāk neieredzētajām grupām. Raksturojot Jura Kulakova rokmūziķa darbību, Klāss Vāvere rakstīja: “Sirdī allaž būdams pārliecināts šovmenis, viņš savās dziesmās un “Pērkona” uzstāšanās manierē nemitīgi balansē starp teatrālu ārišķīgumu, sociālgrotesku ironiju un patiesu muzikālu pārdzīvojumu” (“Liesma”, 1989, Nr. 12). Priekšvēstot Atmodu, “Pērkona” darbībā bija jaušamas arī nacionālisma vēsmas. Atšķirībā no lielākā vairuma latviešu grupu, “Pērkona” dziesmu teksti nebija pašu rakstīti, bet lielākoties bija izvēlētas augstvērtīgas tā laika progresīvāko dzejnieku rindas. “Pērkons” izcēlās ar padomju laikam nepierasti skaļu mūziku, trokšņainu uzvedību un bija viena no pirmajām grupām Latvijā, kas sāka lietot pirotehniku. Jaunieši “Pērkona” koncertos jutās brīvi, cēlās kājās un atklāti pauda savas emocijas. Nule pieminētie fakti kļuva par iemeslu tam, ka grupas uzstāšanās laikā dežūrēja miliči, pret Juri Kulakovu sākās represijas, Kultūras ministrijas sistēmā komponistam nebija iespējams dabūt darbu, viņam pat tika ieteikts emigrēt uz ārzemēm. Divreiz (1983. un 1985. gadā) bija aizliegta “Pērkona” koncertdarbība. Līdz pat 1987. gadam grupa spēlēja pagrīdē. 1983. gadā klajā nāca “Pērkona” pirmie, pašizdotie albumi “Mākslas darbi” (1981) un “Zibens pa dibenu” (1982) – dziesmas ierakstītas magnetofona lentēs un kopētas neskaitāmos eksemplāros, sasniedzot milzīgu tirāžu.

Albums “Vēl ir laiks” iznāca Vācijā (1984, Kultūras glābšanas biedrība), “Klusā daba ar perspektīvu” (1985) un “Labu vakar” (1987) izdoti un izpārdoti ASV (1989, Amerikas latviešu jauniešu apvienība), bet “Latviskā virtuve” – Francijā (1991, “Pērkona” izdots).

Kā taustiņinstrumentālists Juris Kulakovs piedalījies dziedātājas Ievas Akurateres, aktiera Edgara Liepiņa soloprogrammās, iesaistījies dažādos rokmūzikas projektos (Kristapa Graša grupā u. c.). Muzicējot kā pianists koncertmeistars un veidojot populāras vokālās mūzikas aranžējumus, sadarbojas ar trim tenoriem Miervaldi Jenču, Nauri Puntuli un Guntaru Ruņģi. Strādā arī ierakstu producēšanas jomā. Ar “Menuetu” koncertējis Polijā, VDR (1979), ar “Pērkonu” – ASV, Kanādā, Francijā, Zviedrijā (1989–1998), ar Ievu Akurateri – Francijā (1994), ar Edgaru Liepiņu – Austrālijā (1995), ar trim tenoriem – ASV (2002).

Komponists spēlējis sintezatoru un elektriskās ērģeles simfoniskās mūzikas koncertos, sadarbojies ar daudziem ievērojamiem diriģentiem, to vidū Vasiliju Sinaiski, Aleksandru Viļumani, Normundu Šnē. Diriģējis mūzikla “Latvijas karalis” ierakstā Latvijas Radio, albuma “The Beatles. Neaizmirstamo melodiju simfonija” ierakstā, komiskās kantātes “Artūrs – jūrasbraucējs” atskaņojumā. Tēlojis Eduardu Veidenbaumu televīzijas filmā “…Bet vilciens brauc” (režisors Igors Meirāns). Dublējot aktieri Jāni Kaijaku, spēlējis Nēģera pianista lomu Viljama Sarojana lugā “Tavas dzīves laiks” (režisors Juris Rijnieks, Nacionālais teātris).

Latviešu mūzikas vēsturē Juris Kulakovs ir pirmais komponists, kura spalvai pieder pasija (Mateja pasija) un videoopera (“Debešķīgā nepieciešamība”). Apbalvots par labāko muzikālo izrādi dramatiskajā teātrī 2001./2002. gada sezonā (mūzikls “Mazais princis”), atzīts par 2002./2003. gada Liepājas teātra sezonas labāko komponistu. Kopš 2002. gada Juris Kulakovs ir Latvijas Komponistu savienības biedrs.