Rūta Judze. Foto: Facebook @Rūta Gorkša

“Nebūtu varējusi iedomāties pat mazu daļu no tās rezonanses, ko izraisīja mana atklātība. Apraka mani nesagatavotu kā sniega lavīna un kaut kādā mērā arī paralizēja,” tā vietnē “Facebook” raksta grupas “Dzelzs vilks” bundzinieka Mārča Judža bijusī sieva Rūta Judze, kas soctīklā tagad atrodama ar pirmslaulību uzvārdu Gorkša. Kā zināms, viņa pirms laika publicējusi emocionālu ierakstu, apsūdzot bijušo dzīvesbiedru vardarbībā.

“No dažādajām emocijām un reakcijām jutos kā karuselī, jo vienaldzīgo manam publiskajam izmisuma solim laikam bija maz. Daži novērsās, citi pievērsās, bija daudz aizturētas elpas. Līdzjūtība, sapratne, nesapratne, pretrunas, nosodījums, pateicības, atbrīvošanās no maskām – gan tām, kuras varēja labāk atstāt, gan arī no tām, kas kļuvušas liekas un nepanesamas. Viedokļi pa tēmu un beztēmā – mērķtiecīgi radot haosu un preparējot privātas lietas, lai būtiskais gandrīz pazustu. Apmelošana, noliegšana, faktu sagrozīšana līdz nepazīšanai. Vakar dzirdēju viedokli, ka savu ierakstu neesmu nemaz rakstījusi es. Protams, amizanti to klausīties, zinot, kā notika patiesībā. Nav patīkami, un ir viegli tajā visā pazust. Tomēr vienlaikus eksistē arī sabiedrības daļa, kas neaizpeldēja un nekad neaizpeldēs. Tie, kuri zina katra mana vārda patiesumu. Cilvēki, kuri piedzīvojuši līdzīgus stāstus vai bijuši tuvu līdzās citiem, kas tos piedzīvo. “Kā no grāmatas par sociopātu”, es lasu un dzirdu. Ir dažādi viedokļi, bet neviens viedoklis nemaina vai nemazina manu reālo pieredzi,” jaunā ierakstā pēc ilgas klusēšanas raksta Rūta.

“Pēc atklātības es saņēmu un turpinu saņemt neskaitāmas vēstules, kuru autores nešaubās par nevienu manu vārdu, jo piedzīvojušas līdzīgus un pat gandrīz identiskus stāstus. Dažas joprojām meklē izeju vai arī spēku palikt. Vienmēr ziņas sākumā vai beigās tiek piebilsts: “Paldies par drosmi! Paldies, ka neklusē un stāsti!” Tas man liek pārdomāt, ko tad mana neklusēšana izdarījusi labu… Jo konkrēta mērķa manai atklātībai nebija. Tikai nespēja vairs paciest arvien jaunus bijušā dzīvesbiedra triecienus, no kuriem mani nepasargāja arī atbildīgās iestādes. Man personīgi šī neklusēšana ir likusi ar milzīgu intensitāti, turklāt, publiski piedzīvot to, kas gada griezumā pieredzēts klusumā soli pa solim.

Ar savu atklātību es izraisīju kodolsprādzienu, izsaucot jaunus pazemojumus, melus, puspatiesības, draudus un kārtējos mēģinājumus mani padarīt par traku. Klasiski. To visu – gan vienpersoniski, gan grupā. Lai efektīgāk. Mēģinu neitrāli vērot šo absurdo domu – jo vairāk es pazemošu un apmelošu savu sievu un bērnu mammu, jo tīrāks, svētāks un nevainīgāks es kļūšu…

Nesaprotu. Ja pirms tam ilgu laika periodu tikai mācījos stāvēt līdzīgiem notikumiem pāri, tad nu man bija gaismas ātrumā jāpaceļas pāri visam. Neticami, taču te nu es esmu – pavisam jaunā līmenī. Neatgriezeniski cita,” teikts Rūtas ierakstā.

“Skaidrs, ka notikušais ir tikai sekas kaut kam, par ko vajadzēja runāt jau sen. Klusēšana kopumā ir radījusi pārāk lielu toksisku attiecību īpatsvaru sabiedrībā, kas ar sistēmas palīdzību tikai vairojas. Turklāt vardarbīgie uzvedības modeļi tiek nodoti tālāk bērniem. Tie iet plašumā. Klusējot, tu nevari tikt pie instrukcijām rīcībai, tātad arī pie risinājuma. Šobrīd morālā vardarbība šķiršanās procesā īsti pat netiek uztverta nopietni – cietušajai pusei regulāri nākas kontaktēties ar varmāku un pēc pieredzes varu teikt, ka tas ir nepanesami. Apstākļos, kad vienīgais izdzīvošanas veids ir distance, man nākas tikties ar savu pāridarītāju bērnu nodošanas brīžos, bāriņtiesā, tiesā un galu galā pat brīvprātīgi-obligātajā mediācijā. Tās laikā man jāatrodas vienā telpā ar cilvēku, kas nelaiž garām nevienu mirkli, lai mani morāli ietekmētu. Tam netraucē mediatora klātbūtne un patiesībā tā ir vēl labāka iespēja man uzbrukt manipulatīvā stilā trešās personas klātbūtnē. Tas gan laikam nav saprotams kādam, kas nav piedzīvojis ciešu sasaisti ar sociopātu vai cilvēku ar līdzīgiem personības traucējumiem,” atklāj Rūta.

“Mana publicēšanās uzskatāmi parādīja, kāpēc lielākais vairums klusē. Viņi baidās. Un arī aiziet no vardarbīgām attiecībām nespēj tieši šī paša iemesla pēc. Mans piemērs ļāva iegūt ieskatu, kas tādā gadījumā draud.

Upurim negrib ticēt. To raksta arī sievietes, kas man uztic savus stāstus – bieži vien viņām netic pat tuvākie radinieki. Arī manā lokā pirms tam neticīgo netrūka, bet nu to ir lērums. Nezinu, kur radusies augsne neticēšanai, bet mūsu sabiedrībā tā ir dominējoša. Droši vien nozīme ir arī upura iekšējam stāvoklim, kur visbiežāk klātesoša ir spēcīga netīcība pašam sev.

To, iespējams, spoguļo arī viss apkārtējais. Otrs aspekts, ko redzu un sajūtu – vardarbībā pret sievieti risinājumu un attieksmes gaitu nosaka gadījumi, kad sistēmas nepilnības izmantotas ļaunprātīgi. Protams, katrs gadījums ir jāvērtē individuāli, tomēr tāda tendence ir. Un tā vietā, lai saņemtu efektīvu palīdzību, cietušajai šajos gadījumos visbiežāk ir jāpierāda, ka viņa nav “mantkārīga, atriebīga un greizsirdīga kuce”,” turpina Rūta.

Kā teikts viņas ierakstā, “sevis sakārtošanai ir nepieciešama kaut nedaudz droša, mierīga vide un apstākļi. Kādam ir jāieklausās, jāreaģē, jāpalīdz, jānotic! Milzīga pateicība visiem tiem, kas noticēja man. Būtu skaisti, ja sievietes līdzīgās situācijās varētu kaut kur oficiāli vērsties un saņemt patiešām reālu atbalstu. Savā gadījumā jau sākotnēji nesaņēmu pat atbildi no “Martas” centra. Visticamāk, tāpēc, ka viņi ir pārāk noslogoti ar vēl trakākiem vardarbības gadījumiem. Palīdzības pamatgrozu noorganizēju sev pati – man bija sociālā dienesta atbalsts, terapija, dzīvesvieta un sava advokāte. Tomēr pat ar to bija par maz, lai es būtu pasargāta no vardarbībastas un gandrīz neko šajā ziņā nerisināja,” tā Rūta.

“Ko tad es tā reāli esmu ieguvusi? Es vairs nejūtos viena savā pieredzē. Un esmu ieguvusi arī respektu pret sevi no instancēm, kurās vēršos. Piemēram, pa šo laiku man jau nācās izsaukt policiju, jo manas prombūtnes laikā ļaunprātīgi kāds sabojāja apkures pievadu mājai. Policija iedziļinājās situācijā atsaucīgi un cieņpilni – kā tam arī būtu jābūt. Žēl tikai, ka līdz tam bija jānonāk caur publisku izmisuma saucienu. Šobrīd praktiski izjūtu, ka tiek ņemts vērā vardarbības fakts un piedāvāti risinājumi. Ļoti ceru, ka ne man vienai, bet arī citiem līdzīgiem gadījumiem pieiet nopietnāk un uzmanīgāk.  Savukārt bērni Ziemassvētkos pēkšņi tika atstāti man kopā ar aukstumu mājā. Visa noslēgumā seko pilnīga pazušana no mūsu apvāršņa. Kad mani pārņem mana neveselīgā vainas apziņa, es atveru teorijas materiālus par sociopātiem, lasu tos un kļūstu mierīga. Dzīvoju savu dzīvi tālāk. Viss reiz pāries. Kā labais, tā arī sliktais,” uzsver Rūta.

Jau vēstīts, ka, reaģējot uz izskanējušo informāciju par vardarbību ģimenē, grupa “Dzelzs vilks” paziņojusi, ka pieņēmusi lēmumu pārtraukt sadarbību ar savu bundzinieku Mārci Judzi līdz apsūdzības pret viņu pilnībā atspēkojošam un nepārsūdzamam spriedumam vai kamēr tiks noskaidroti neapgāžami fakti, kas apliecina viņa nevainīgumu.

Šāds lēmums pieņemts pēc tam, kad bundzinieka bijusī dzīvesbiedre Rūta Judze vietnē “Faecbook” publiskojusi garu ierakstu, kurā atklāj savas ģimenes dramatiskās aizkulises un piedzīvoto vardarbību.

Lasiet arī: Augļi, dārzeņi un kumosiņš no Naura maltītes – Didrihsone publisko, ko apēd pa dienu

Lasiet arī; Artuss Kaimiņš pēc desmit gadu pauzes atjauno raidījumu Suņu būda

Lasiet arī: VIDEO | Modes mākslinieka Kašera recepte: eksotiska vegāniskā zupa

Lasiet arī: Būs grūti pierast – Samantai Tīnai pēc kāzām jauns uzvārds

Lasiet arī: Traģēdija Jūrmalā: Draudi izteikti gan aprūpes iestādei, gan vienaudzi nodūrušā pusaudža ģimenei

Seko mums arī Facebook, X, Instagram un Draugiem